Vēlēšanas tuvojas

Godīgi – neko nesaprotu, neesmu īsti iedziļinājusies nevienā partijā.

Vienkārši tas, ko es skaidri zinu, ir, ka nebalsošu ne par kādiem nacionālistiem. Mēs te ar krieviem esam dzīvojuši jau 20it gadus brīvā Latvijā un piepeši neviens krievs nepazudīs no šejienes. Ja gribēja visu radikalizēt, tad to vajadzēja darīt 1991ajā. Ja to nedarīja tad, tad tagad ir jāklusē un lēnā garā jāmēģina panākt, ka latviešu valodu labi zināt ir izdevīgāk nekā nezināt. Sākot jau ar bērnudārzu grupiņām, kur būtu abas valodas. Visiem būtu labi – gan krievu bērni iemācītos latviski, gan arī latviešu bērni kieviski zinātu labāk (krievu valodu zināt ar nav slikti, ja kas).

Un visus radikāļus – gan latviešu, gan krievu – vislabāk būtu vienkārši ignorēt. Un nevis piecirst kāju un teikt, ka “mēs piekāpsimies tad, kad piekāpsies viņi!” Pieaugt beidzot.

Un mani tracina tā skatīšanās pagātnē – kas bija, kas nebija. Bija kā bija un ir kā ir. Vienīgais, ko mēs varam darīt, ir mainīt to, kas būs. Mums vajadzētu vienu partiju, kura norobežojas gan no krievu nacionāļiem, bet uzrunā krievu tautības vēlētājus (kaut vai krieviski) un otru partiju, kura savukārt norobežojas no laviešu nacionāļiem, un uzrunā latviešu vēlētājus (latviski). Protams, ideālā gadījumā tā būtu viena partija. Reālākajā – divas patijas, kuras spēj sastrādāties un, kurām ir līdzīga attieksme pret dažādām kultūras, sociālajām un ekonomiskajām vērtībām.

Un abu pušu jaunajiem (manas paaudzes un jaunākiem) nacionālistiem – atrast kādu smilšu kasti, kaut ko, kur novērst savu enerģiju pozitīvākā gultnē, nevis otras tautības nīšanā.