500 kilometru jūras – I daļa

Man tāpat kā daudziem laivotājiem jau kopš pirmajiem airējumiem pa jūru iekšā ir sēdējusi doma par Latvijas jūras piekrastes noairēšanu. Jo spilgtāka tā kļuva pēc tam, kad Velomens ar komandu 2012.gadā apbrauca apkārt Latvijai ar velo. Radās tāda pavisam reāla doma “es arī gribu – kājām, velo, laivā – varbūt arī visos veidos lēnā garā…”. 🙂

Ideja kā jau ideja – sēdēja iekšā. Pāris cilvēki par to zināja, netīšām tā kaut kur arī tika kādreiz izsperta, bet tā arī palika tikai idejas līmenī.. Jo – organizēšana, laiks, loģistika, biedri – kaut kā tas viss šķita pārlieku sarežģīti.

Līdz šī gada 21.maijā saņēmu no pazīstama laivotāja un astrologa Jura Kauliņa oranžajā portālā vēstuli, vai man gadījumā neesot vēlme piedalīties airējienā pa Latvijas piekrasti… Vai man NAV vēlme?? Protams, ka man IR vēlme!! Jo īpaši brīdī, kad darba nav, laika cik uziet. Vēders apmeta kūleni, rakstīju atbildi, sazinājos, runājāmies, skaidrojāmies, domājām, plānojām. Brauciens paredzēts jūnija beigās – pēc Jāņiem, bet vēl līdz pat Jāņiem īsti nespēju noticēt, ka tiešām to darīšu un viss būs ok. Visu laiku šķita, ka kaut kas nojuks, jo man tā tak nemēdz būt, ka sapņi tā vienkārši ņem un piepildās. Par to grūtuma daļu domāju vismazāk.

Izrādījās, ka braucienā piedalīsies arī Aigis Auders, par kura spējām tiešām nobraukt šo gabalu guvu pārliecību brīdī, kad izlasīju viņa “Rīga – Barselona” veloceļojuma aprakstu un Jānis Balodis, kurš laivotājiem zināms kā jūras airēšanas entuziasts, kas daudzus cilvēkus piesaistījis laivām un laivošanai, palīdzot gan arī padomiem, gan tīri praktiskām lietām.

Read the rest of this entry

Advertisements

Par cieņu uz ielas – mana pieredze

Šobrīd pilnā sparā iet vaļā CSDD kampaņa “Cieņa darbojas”, dažādi mediji pilnā sparā kliedz, ka pa ietvi velo braukt tikšot aizliegts. Sabiedrība strīdas visos iespējamos sociālajos tīklos. Visi vaino visus. Pa ielu veļļojot tikai pašnāvnieki, jo auto šoferi visi kā viens braucot tā lai notriektu pēc iespējas vairāk velosipēdistus, utt. Cieņa tiek piesaukta vietā un nevietā.

Prin06.24_Jaanji4cipā par kampaņu varu teikt, ka ideja man tomēr šķiet laba. Izpildījums gan pieklibo. Ja jau reiz tiek piesaukta abpusēja cieņa, tad varbūt tos materiālus arī vajadzēja taisīt tādus, kur redzami arī apstākļi, ko autovadītājs var darīt, lai lieki neapgrūtinātu velo dzīvi. Nevis tikai tas, ka velobaucējam būtu bezmaz jāuzsmaida  autobraucējam, kurš viņu notriecis.

Bet tas tā. Te un šodien gribēju pierakstīt un piefiksēt lietas, kuras pati ikdienā pārsvarā Rīgā pārvietojoties ar velo ievēroju, un kuras man tiešām ir palīdzējušas uzlabot attiecības ar autovadītājiem. Vai tā ir cieņa vai nav – ne man spriest, bet man vismaz nešķiet, ka visi uz ielas mani mēģinātu notriekt. 🙂

1. Pagrieziena signāli

Vispār jau pat CSN raksta, ka velosipēdists drīkst nerādīt tikai bremzēšanas signālu, un pārējie signāli būtu jārāda. Tomēr tik reti redzu velosipēdistus tos rādām.

Read the rest of this entry

Pamēģinot XRace

Sākums

Viens kļūmīgs teikums janvāra sarakstē iepazīšanās portālā, un esmu jau kļuvusi par orientēšanās-addictu. Jā – iepatikās bezjēgā. Tam sekoja info, ka pa lēto pāris dienu laikā varot vēl pieteikties uz XRace 2015 visiem posmiem. Turklāt šogad jauns formāts – divi cilvēki. Piedzīvojumu sači – ō! Gribu! Sanāk jāatrod viens cilvēks, kurš arī spētu paskriet, paorientēties, pabraukt ar velo, paairēties, kam patiktu piedzīvojumu sacensības, un kurš pie tam būtu gatavs parakstīties uz 5(!!!) posmiem visas vasaras garumā un to darīt bez liekas prātošanas.

Patiesībā pirmā doma arī bija – Inga. Nu vismaz jāpajautā. Drusku sarakstes, gara telefonsaruna, vēl drusku sarakstes un doma materializējas – esam pieteikušās. Pie tam Sporta – kas šogad gan tikai 8h – klasē (pareizi – tautas klasē būtu 6h, sporta ir 8h actiona – par to pašu cenu). Read the rest of this entry

Vai vēlos vēl kādreiz braukt MTB sačos?

Ja godīgi, tad neskatoties uz visiem maniem skaļajiem protestiem vēl tikai pirms kādiem pāris gadiem, ka nekad dzīvē nebraukšu MTB, man pat patika. Tāpēc, lai nepiemirstos, beidzot piefiksēju šos braucienus.

Pagājušajā gadā zaudēju savu nevainību attiecībā uz MTB mačiem. Pavasarī XC forumā salasījos, ka pirmajām MTB sacensībām Carnikava esot ideāla – neesot pārlieku daudz tautas un trase neesot pārlieku sarežģīta un smaga. Galu galā ar distance nav pārāk gara!! Knapi 21km. Plus vēl tajā dienā notika kāds no Latvijas MTB seriālu posmiem, tāpēc bija cerība, ka dalībnieku būs VĒL mazāk. 🙂

1. piegājiens

Domāju – ko tur ķēpāties ar īsāko distanci – ja jau, tad jau, un pieteicos garajai.

Saču rītā aizminos līdz Carnikavai, Read the rest of this entry

“Viņi brauc pie sarkanā”

“Viņi brauc pie sarkanā” – tas ir universāls arguments, ko nākas dzirdēt teju katrā diskusijā par velosipēdistiem Latvijā. Tas tiek piesaukts kā neapstrīdams arguments jebkurā strīdā par ceļu satiksmes noteikumiem un velo, kā arī jebkurā diskusijā par to, kur tad tam velo īsti braukt – pa brauktuvi vai ietvi.

Image Nācies piedzīvot šī argumenta piesaukšanu arī strīdos par manis nepamanīšanu, nepalaišanu no autovadītāju puses. Tas nekas, ka tajās reizēs pat nebija luksofora un sarkanā pie kura braukt vai nebraukt. Vienkārši – (visi) velo brauc pie sarkanā – tāpēc mēs ar auto (vienmēr) drīkstam viņus apbraukt neievērojot intervālu, drīkstam izgriezt priekšā, drīkstam nogriezt ceļu, utt.

Nenoliegšu, ka daudzi velo brauc pie sarkanā (es gan neņemos apgalvot, ka lielākā daļa). Negribu arī runāt par to, kāpēc tā notiek. Iemeslus jau ļoti labi ir izklāstījis Viesturs Silenieks savā blogā rakstā “Vai riteņbraucēji ir no citas planētas“. Visas tās vietas, piemēram, Rīgā, kur velo (un/vai gājējiem) zaļajam signālam ir atvēlēts burtiski mazāk par 10 sekundēm, kamēr auto zaļais ir vairāk kā minūti, jau runā pašas par sevi.

Gribēju parunāt par šo argumentu. Pat zinot, ka sarkanais ir aizliedzošais signāls, CSN ir jāievēro, utt., manuprāt, būtu arī nedaudz jāpadomā, pirmkārt, par to, cik lielu bīstamību kāds konkrēts CSN punkta pārkāpums var nodarīt (nevis abstrakti runājot, bet tieši katrā konkrētā pārāpuma gadījumā) un, otrkārt, pirmo akmeni, lai met tas, kurš pats bez grēka.

Tātad  velo brauc pie sarkanā. Ok. Kā viņš/a brauc, kad viņš/a brauc? Vai tiešām aizžmiedzam acis un lidojam pāri, cerībā, ka visi piebremzēs vai vienkārši paveiksies? Lai gan gadās arī tādi, tomēr tādus ikdienā pārvietojoties ap 30-40km Rīgas satiksmē nedēļas laikā saskaitu vidēji vienu. Domāju liela daļa piebrauc pie krustojuma, piebremzē vai apstājas, pārliecinās par to, ka netraucē nevienam un brauc pāri. Bīstamība šādā situācijā ir lielākoties nekāda, jo velo ir jau samazinājis ātrumu vai pat apstājies, attiecīgi lieliski pārredz krustojumu. Lielajos krustojumos droši gan ir tikai tad, ja vēl pārzina, kā tiks gaismas slēgtas – kādā secībā iedegsies zaļie un sarkanie signāli, bet lielajiem velo arī retāk brauc šādi pāri.

Savukārt, ko var tiešām ikdienā novērot pašu “velo brauc pie sarkanā” kliedzēju rindās? Tiešām KATRU dienu pamanu vismaz 3 šoferus, kuri mēģinot paspēt “uz zaļo” reāli jau pārbrauc pie sarkanā. Gan lielos krustojumos, kur lielākoties pirmās mašīnas katrā joslā vēl stāv, gan mazos, kur pirmā mašīna var jau braukt ar tiem pašiem 50 km/h. “Kas tad tur liels?” – tāda tiešām ir daudzu autovadītāju attieksme. Nerunājot par pieklājības un savstarpējās cieņas faktoru (piemēram, atļaut nogriezties pa kreisi tiem, kuri krustojumā gaida uz pretimbraucošajiem), šādi “paspēt mēģinājumi” ir krietni bīstamāki par velo pārripināšanos pie sarkanā. Pirmkārt, šajā gadījumā sen vairs nav runa par 10 km/h. Kur nu? Šoferis braucis uz 50-60km/h un ieraudzījis mirgojošu dzelteno signālu tak spiež, cik var un rezultātā krustojumā pie sarkanā ir jau ar ātrumu 75-90 km/h. Laikam ir lieki runāt par to, cik daudz viņš no šķērsielā notiekošā ir paguvis pamanīt (nemaz nerunājot par spēju noreaģēt uz pamanīto). Otrkārt – nereti gadās, ka pretī ir tāds pat paspēt gribētājs, un, ja viņu trajektorijas krustojas, tad kādu laiku (kamēr atbrauc policija, viss tiek novākts, utt.) krustojumu ātri izbraukt nevar neviens. Treškārt, ir krustojumi, kur gandrīz vienlaicīgi pārslēdzas sarkanais un zaļais šķērsojamajai ielai. Piemēram, Barona ielas un Raiņa bulvāra stūris. Iedegoties zaļajam gājēji uzsāk kustību, no šķērsojamās ielas braucošais auto var arī nemaz nebūt apstājies, bet tai pat laikā kāds pilots vēl mēģina paspēt “pie zaļā”.
Principā tā vien prasās likt pretī tieši tādu pat argumentu “Arī viņi ar auto brauc pie sarkanā” (Tieši tāpat kā iet gājēji, starp citu). 🙂

Vai tiešām autovadītāji uzskata, ka viss augstāk minētais ir mazāk bīstams? Nemaz nesalīdzināšu to kaitējumu, ko var nodarīt ar 10km/h braucošs velo ar kaitējumu ko var nodarīt uz 90 km/h lidojošs auto. Tāpat arī pie auto stūres šoferiem piemīt gana daudz citu netikumu (tā pati runāšana pa mobilo, kuras laikā tiešām ir novērots, ka šoferi nepamana lielu daļu apkārt notiekošā – pa galveno ielu braucošs velo lielākoties ir to nepamanīto lietu skaitā).

Neapgalvoju, ka tagad visi velosipēdisti ir balti un pūkaini vai ka viņiem būtu jāļauj braukt kur un kā ienāk prātā, tomēr atcerēsimies par sastarpējo sapratni ar. Arī visus velosipēdistus, kuri varbūt uzskata, ka pietiekami labi pārredz krustojumu vai gājēju pāreju, un, ka viņi vēl var pagūt pirms tā auto, vai arī brauc pēc principa “ja tur kāds auto būs – pagūšu nobremzēt”, aicinu nedaudz padomāt. Daudzi ar velo ir braukuši pa ielu un zina to “jauko” sajūtu, kad pa mazāk svarīgu šķērsielu lido kāds auto un ar velo braucot pa galveno ceļu atliek tikai zīlēt, vai šis piebremzēs pie zīmes “Dodiet ceļu”, vai lidos sānā vai 50cm priekšā. Lielākā daļa apstājas (daļa ar kapotu jau gandrīz priekšā velo), bet sajūtas vienalga ir ne pārāk patīkamas. Galu galā priekšroka pēc būtības nozīmē to, ka pa galveno ceļu braucošais drīkstētu justies droši, ka kāds no mazāk svarīga ceļa piepeši neskries viņam virsū/priekšā. Tieši tādas pat sajūtas ir šoferiem, kad velosipēdists lido ar domu kaut kur pagūt, un, ja nepaspēs, tad tieši pirms krustojuma, luksofora, pārejas, utt. “mest pa mēmajiem”.

Nobeigumā tikai gribētu aicināt visus šoferus nevispārināt katru pārkāpumu un cienīt vienam otra tiesības braukt un justies droši. Galu galā viens velo vairāk uz ielas lielākoties tiešām nozīmē par vienu auto mazāk Tavā sastrēgumā.

Jaunais CSN projekts

Man IR iebildumi.
Pamatīgi iebildumi.
Iebildumi pret dažu punktu būtību, dažiem – par juridisko noformulējumu, kas principā velosipēdistu no “mazāk aizsargāta” satiksmes dalībnieka statusa pārceļ uz “pavisam neaizsargāta” satiksmes dalībnieka statusu (201.punkts).

Ja pareizi sapratu no medijos pasniegtās informācijas, tad līdz 24.04.2014 sabiedrība varot iesniegt vēl kādu viedokli par jauno noteikumu projektu.
Tāpēc “uzcepu” uz ātru roku komentārus / jautājumus / iebildumus, kurus var saglabāt jebkurš interesents, papildināt, mainīt un grozīt pēc savas patikšanas, izdrukāt un iesniegt Satiksmes Ministrijai (neesmu pārliecināta, vai viņi ņems pretī elektroniskā veidā bez droša elektroniskā paraksta, bet mēģināts iespējams nav zaudēts). Pati visticamāk izdrukāšu un parakstīšu un iesniegšu klātienē.
Tad šeku pats fails: CSN_iebildumu_template. Ceru kādam noderēs.

Par juridisko pusi. Diemžēl paša CSN projekta anotācijā (CSN projekts) ir rakstīts, ka sabiedrības līdzdalība jau esot notikusi (esot bijusi iespēja visiem izteikties no 19.marta). Diemžēl ne no viena velo aktīvista šādu informāciju nedzirdēju. Tāpēc vaŗbūt tomēr medijiem tomēr ir taisnība un apspriešanas nokavēšana nenozīmē, ka viss ir zaudēts.

Es katrā ziņā mēģināšu pacīnīties, lai normāla braukšana pa ielu vietās, kur nav izveidota normāla velo infrastruktūra, netiktu uzskatīta par CSN pārkāpumu un velosipēdists nebūtu tas satiksmes dalībnieks, kuram vienīgajam jāpārliecinās par dŗošību un jāizrēķina visu iespējamo satiksmes dalībnieku ātrumi un trajektorijas, lai pats neizrādītos vainīgs, ja viņu kāds neievērojot noteikumus notriec.

Mani Putni

Par to kā IR, nevis kā JĀbūt

www.attiecibukonsultants.lv

Par un ap attiecībām

An Englishman in Latvia

The Observations of an Englisman Living in Latvia

Velomens

Veloceļojumi, velonometnes, velobraucieni

normis

klaatu barada nikto

laacz.lv

laacz te un tur.

A. M.

If there is movement, there can be improvement..

Par skriešanu un citām svarīgām lietām

Svarīgi un nesvarīgi krikumi

Baskāju rūdas vīra neironu uzplaiksnījumi!

Kamēr Tu netrenējies, kaut kur pasaulē kāds trenējas. Kad Tu ar viņu sacentīsies, viņš uzvarēs..

sistēmanalīze

V.Karnītes blogs

MIERALAUKS

Reizēm man gribas kaut ko pateikt. Runāšana man palīdz domāt. Rakstīšana - atrast būtiskāko. Tāpēc šī ir satikšanās. Ar katru, kas te atnāk, un varbūt arī pašai ar sevi:)

SQL Server, datu bāzes

If there is movement, there can be improvement..

-- Palāta --

Cita pieeja